piektdiena, 2012. gada 30. marts

Simpsoni mūsu gaumē


Dīvainā Simpsonu ģimenīte jau labu laiciņu kā viesojas arī mūsmājās. Jāatzīstas, ilgu laiku pat nezināju, kas īsti tie ir par mošķiem ar tenisbumbiņām acu vietās, bet reiz iegadījās noskatīties pāris asprātīgas sērijas un tagad mēs ar Simpsoniem esam uz TU. Normas robežās un ar cenzūras elementiem bērniem, protams:)
Vai zinājāt, ka "Simpsoni" (The Simpsons) ir garākais multiplikācijas seriāls ASV televīzijas vēsturē - 473 sērijas 22 sezonās. Tas tiek rādīts vairāk nekā 100 pasaules valstīs.
Viendien manai Loretai uznāca lielā zīmēšanas iedvesma un tapa sirsnīgi Simpsonu ģimenes portreti. 

                         











Lai radoša iedvesma jaunajiem māksliniekiem!

Vivita


otrdiena, 2012. gada 27. marts

Pievilinu pavasari!

Viss. Nu arī man ziema ir apnikusi, pilnīgi un galīgi! Šorīt paskatījos pa logu un tā svaigā sniega sega neiepriecināja. Nudien nemaz.

Lai kaut kā kompensētu to brūn-pelēki-miglaino noskaņu, kas ārā, beidzot sasparojos iedarbināt savus (gaiš)zaļos īkšķīšus. Atlasīju sīpolus, kas jau paši bija pasteigušies, sasēju rukolu, dilles, baziliku.

 

Pēc pāris dienām varēs uzkost diedzētu lucernu un linsēklas

 Arī kaķiem jau pāris dienas dīgst savs pavasara prieks

 Topošās samteņu plantācijas
                                  

Beidzot kaut kas jau ziedošs

Pēcpusdienā ar Linardu un mūsu vilku Ringo, mēģinājām samazināt sniega daudzumu. Jautrība liela. Fonā - jau pilnībā nokusis hokeja laukums.
Mošķis kaut kāds:)

 Līdzināties, mierā!

Vakarā - skaista dabas dāvana

Gaidām īstu pavasari!
Vivita

ceturtdiena, 2012. gada 22. marts

Vestards un Aurēlija Šimkus Madonā

Izcilais pianists Madonā koncertē jau ceturto gadu pēc kārtas, un šī ir vienīgā pilsēta ārpus Rīgas, kur viņš uzstājas katru gadu. Man bija tā laime jau 3. reizi klātienē baudīt šo pasaules līmeņa priekšnesumu.
Atzīšos, lai arī esmu beigusi mūzikas skolu, ar klasisko mūziku ikdienā neesmu uz Tu, bet Vestarda Šimkus emocionālā spēle un humora pilnie komentāri par komponistiem un sevi nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu klausītāju. Izcilā pianista uzstāšanās Madonā iespējama, pateicoties lieliskajam instrumentam – Steinway koncertflīģelim. 

Šoreiz koncerta pirmajā daļā pirmo reizi spēlēja Vestarda māsa Aurēlija. Kā atzina pats Vestards, tad "viņam žēl tā pianista, kuram jāuzstājas nākamajam pēc tik izcila priekšnesuma." :) Patiesi, Aurēlijas klavierspēle bija tik emocionāla un spridzinoša vārda tiešajā nozīmē, ka uzstāšanās laikā ar milzu blīkšķi sasprāga lielais skatuves prožektors. Var tikai apbrīnot šo meiteni, jo viņa bez jebkādas saminstināšanās spēlēja tālāk.

Turpinājumā - Vidzemes TV Madonas nodaļas sagatavotā reportāža.



No Vestarda priekšnesumiem vēlos īpaši izcelt vienu - Fēliksa Blumenfelda "Etīdi kreisajai rokai". Kā izteicās pianists, kad viņš pirmo reizi izdzirdējis šo skaņdarbu pa radio 12 gadu vecumā un diktore paziņojusi, ka šis gabals spēlēts tikai ar vienu-kreiso roku, viņš domājis, ka viņu noteikti izjoko. Bet pēc 15 gadiem Vestards sameklējis šīs notis un - mums bija tā laime redzēt to pašu acīm. Patiesi lielisks, pat neticams sniegums. Diemžēl, nekur neatradu šo skaņdarbu Vestarda izpildījumā, bet šeit var noklausīties pianista James Rhodes versiju.

Nākamais ir 5. - jubilejas gads. Cerēsim, ka Vestards un Aurēlija Šimkus turpinās lieliski iesākto tradīciju - ar savu sniegumu priecēt arī lauku un mazpilsētu klausītājus. Noteikti nelaidiet garām šo iespēju!

Vivita

otrdiena, 2012. gada 20. marts

Brenča pavasara vēstneši

Pavasaris nu ir klāt, pavisam oficiāli. Piebalgas pusē šodien par to liecina stiprie vēji, spožā saule un gandrīz neizbraucamais, bedrainais ceļš līdz skolai. Vēl vakar dēls jautāja, vai pavasaris ir sācies un, kā to var pateikt, ja uz pļavām sniegs vēl arvien līdz ceļgaliem. Manuprāt, lieliska atbilde sanākusi Rūdolfam Blaumanim.

Jods, kas tagad tās par galvām
Visiem mūsu jauniem ļaudīm! 
Tiem pat grūti nākas noģist, 
Vai jau atkal pavasaris:

Dzīvsudrabu, kalendārus, 
Puķes un vēl citas lietas, 
Dzērves, gulbjus viņi vaicā, 
Vai jau atkal pavasaris.

Tā man taujāt nevajag(a); 
Man ir divi pāri cimdu, 
Un, kad abiem delnas cauras, 

Tad jau atkal pavasaris.
  
Šo dzejoli atminos no skolas laikiem, kad piedalījos Blaumaņa dzejas daiļrunāšanas konkursā, un katru pavasari tas atkal skan manās domās tieši tā, kā skolotāja reiz mācīja. Ar uzsvariem pareizajās vietās un izteiksmi. Jaukas un nezūdošas atmiņas.

Lai netrūkst iedvesmas jauniem darbiem!
Vivita

sestdiena, 2012. gada 17. marts

Dabas brīnums - Ziemeļblāzma Somijā

Vakar vakarā daba parūpējās par skaistu atvadu dāvanu - virs kalna bija neticami skaists un spilgts saulriets. 
Bet vēlu naktī nejauši ievērojām ne tik bieži sastopamu parādību dabā - ziemeļblāzmu. Bija vērts braukt 1000 km, lai beidzot savām acīm to redzētu. Gaismas stari un joslas mainījās ik pa minūtēm, tādēļ nebija viegli to notvert fotoaparātā. 




Lai mums rīt veiksmīgs mājupceļš!
Vivita

Slēpošanas nometne turpinās!

Jau 5 dienas darbojamies pa savu sporta un atpūtas nometni Somijā, slēpošanas kūrortā Iso-Syöte. Jāsaka atklāti, piektajā dienā šis pasākums nudien vairs nešķiet tik viegls, jo snovojam un slēpojam no rīta un pēcpusdienā. Šodien jau jūtams pamatīgs nogurums ceļgalos, tie sāk prasīt pēc TV reklamētajām magnētiskajām saitēm:). 
Loreta bērnu kalna virsotnē
Bērni pirmās rīta stundas pavada uz bērnu kalna (kas ir tik garš kā, piemēram, Lido kalns - 400m), pilnveidojot savas slēpošanas un snovošanas prasmes. Tās aug nevis pa stundām, bet burtiski pa minūtēm. Mazie, speciālie bērnu tramplīniņi ir lielā cieņā mūsu brašuļiem, kuri pa tiem vien dzīvojas.
Mārtiņa lidojums

 Linarda priekšnesums

Loreta nu snovo kā profiņš. Patiess talants!
Uz mazā kalna bērnu ir daudz, bet disciplīna tiek ļoti ievērota, jo drošība – pirmajā vietā. Godīgi jāatzīstas, ka mūsu 2 brašuļi pirmajā dienā izpelnījās kalna uzrauga aizrādījumus un noraidījumu uz 20 minūtēm. Par to, ka pie pacēlāja spraucās bez rindas un no kalna brauca pārāk ātri – t.i., pārāk reti taisīja pagriezienus (kā lietuvieši). Ļoti pamatoti iebildumi un mums, kā vecākiem, tikai prieks, ka uz kalna notiekošo kāds patiešām arī uzmana. Ir taču vispārzināms, ka vecāku teikto bērni bieži laiž gar ausīm, bet šeit – pamēģini tik neklausīt kalna uzraugam! Turpmākajās dienās pie šī temata mums vairs nebija jāatgriežas. Ļoti audzinoši. Kaut Latvijas kalnos būtu tikpat stingra kārtība attiecībā uz mūsu kaimiņiem ... Un vēl, ķiveres ir galvā pilnīgi visiem, lieliem, maziem, veciem, jauniem. Arī mums visiem, protams.

Patīkami vērot, ar kādu milzu pacietību gan instruktori, gan vecāki darbojas ar mazajiem knēveļiem, kuri knapi turas kājās. Ir tā vērts, saku no pieredzes. Jau pēc pāris gadiem varēs kopā laist no lielā kalna.
Mazās dāmītes tiek mīļi apčubinātas 

Foršs instruktors.

Ceturtajā dienā uzvedām bērnus lielās (zilās, vieglās) trases virsotnē. Cik neviltots bija viņu prieks. Neuztraucieties, šī trase ir tikai pavisam nedaudz stāvāka kā bērnu kalniņš, toties daudzreiz garāka – 1400 m nobrauciens, te ir, kur izvērsties. Visi ar šo uzdevumu tika galā perfekti, un mums kā vecākiem ir patiess prieks un lepnums, ka varam kopā ar savām atvasēm baudīt šo lielisko piedzīvojumu.

Bet tie, kam ar kalniem par maz, steidz izbaudīt distanču trases jaukumus. Tās ir perfektā stāvoklī un tik daudzveidīgas, ka pietiek visām gaumēm. Eh, kad Latvijā būs tāds serviss...

Pirms došanās ceļā tiek izpētīts maršruts. Variantu daudz.
 Skats uz pretējo kalnu,  Pikku -Syöte. Man izskatās pēc AB.

Lai Jums skaistas un prieka pilnas brīvdienas!
Vivita

trešdiena, 2012. gada 14. marts

Ledus laikmets jeb Dinozauru parks.

Sveiki visiem Latvijas pavasara baudītājiem no ziemas galvaspilsētas Somijas. Jau 3 dienas pilnu krūti baudām kalnus. Vakar nokļuvu Ledus laikmetā, kur sals nesagatavotus pārsteidzis dinozaurus un citus mošķus. Staigāju pa šo pārsteidzošo dabas parku un nespēju vien valdīt savu sajūsmu, viena pati skaļi klaigājot "WOW" , "OOO", "CIK skaisti!" utml. banalitātes:). Brīžiem saule pazuda aiz mākoņiem un skats bija pavisam sirreāls. Tālāk lai runā foto.
Skats no kalna uz ieleju un mani:)
Te var redzēt, uz ko es tik pārsteiga skatos...



Es gribēju nobildēties pie tām eglēm fonā, bet iegrimu dziļi, jo dziļi, zemi nemaz vēl neaizsniedzu un tālāk nebridu, jo baidījos pārvērsties par tādu pat ledus kukažu:). Izrādās, ka oficiālā slēpošanas sezona šeit ir līdz pat aprīļa beigām, bet sniegs nokūst tikai maijā. 


Kalna virsotnē ekskluzīva viesnīca un grila mājiņa
 Mani saskatītie dinozauri un vidū - vai nav dīvaina sejas izteiksme?

 Tepat arī distanču slēpošanas trase. Tās šeit ir milzīgā daudzumā un vijas apkārt visam kalnam un pilsētiņai līkloču veidā 120 kilometru garumā, no kuriem 21 km izgaismots līdz vēlai naktij un cilvēki ļoti labprāt tās izmanto. Ne velti somi ir vieni no labākajiem distanču slēpotājiem pasaulē.


Šī, kā izrādījās, ir ledus viesnīca kalna virsotnē. Viendien gājām garām un lielajā vējā bija atpūstas vaļā durvis, pa kurām rēgojās guļammaisos ievīstīti ļautiņi. Katram savas izklaides:)

Vai šie lieliskie skati iejūsmoja arī jūsu sirdis? Ceru, ka jā.

Es - par 4 skaistiem gadalaikiem un dažādību dabā!
Vivita