Šodien, 13. maijā, visā Latvijā tika svinēta Valsts valodas diena. Aprīļa sākumā Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre" izsludināja konkursu "Tā runā piebaldzēns!", aicinot veidot nelielu filmiņu par Piebalgas apkārtnes cilvēkiem, to runas veidu un īpašo izloksni. Skatot jaunā piebaldzēna acīm, mūsu ģimenes radošā komanda atklāja, ka darbi un dedzīgums mūsdienās spēj runāt izteiksmīgāk par senatnīgo Piebalgas izloksni.
Vai ir iespējams ieraudzīt jūru, stāvot Vidzemes pakalnā? Ir gan, pat četras uzreiz! Tādi brīnumi notiek tikai vienreiz gadā - muzeju naktī! Kapteinis dod starta signālu un, aiziet, jūriņās!
Dodamies Tintes jūras meklējumos uz rakstītā vārda meistaru mājām - brāļu Reiņa un Matīsa "Kalna Kaibēniem". Viņi bijuši lieli ceļotāji un, visu labāko, ko noskatījuši Eiropas valstīs, atveduši un ieviesuši savās mājās. Ļoti moderns un izpētes vērts interjers.
Spalvas un tinte galdā, jāiemēģina roka senatnīgajā rakstveidā.
Nesokas nemaz tik raiti, jo tintes jūra plūst, pirksti melli. Jā, neklājās viegli ne skolniekiem, ne rakstniekiem Tajos laikos.
Pirms doties tālāk, jāpasēž šajā elegantajā vintage stūrītī.
Dziesmu jūru atrodam Emīla Dārziņa "Jāņaskolā". Mūs sagaida brašas jūrniekmeitas ar labi noskaņotām balsīm - dziesmas plūst viena pēc otras un katrs var piebalsot, lai dziesmu jūra plešas plašumā.
Šajā telpā "Jāņaskolas" apmeklētājiem ikdienā tiek atskaņots Melanholiskais valsis. Neaprakstāmas sajūtas, no sirds iesaku izbaudīt. Jau šovasar.
Dziesmu jūrā izpeldējušies, dodamies baudīt Pasaku jūru uz Skalbes "Saulrietiem".
Un, skat, kas klusiņām sēdēja pie šķūnīša un maigi murrāja...
Bēniņstāvā dzirdama liela jautrība - tur tiek izspēlēta jauna, atraktīva galda spēle, kuras pamatā Skalbes pasakas. Spēles autors - Vecpiebalgas vidusskolas 10.klases skolnieks Kalvis Gorovenko.
Visslepenākā darbība risinājās pāris metrus tālāk no Saulrietiem - Incēnos.
Ierašanās tur un mēģinājumi pa kluso iegūt kādu informāciju, varēja beigties pavisam bēdīgi...
Tomēr es riskēju un, lūk, jūsu uzmanībai daži slepeni kadri!
Kā redzams, te uzdarbojās kādas pirātu bandas locekļi un jautrā atmosfērā sita zolīti.
Kā noskaidroju no drošiem avotiem, Kārlim Skalbem neesot iebildumu pret šādām nodarbēm savās mājās.
Viņa moto:
Viņš mierīgi dus un vēro savu iemīļoto saulrietu Alaukstā.
Un vēl jau bija Debesu jūra Antona Austriņa "Kaikašos", muzeju nakts spēle "Atrodi īstās durvis", apgleznošanas darbnīca Piebalgas porcelāna fabrikā, maizes cepšana, vienkoča grebšana un muzicēšana etnogrāfiskajos "Vēveros". Tik daudz iespaidu vienai naktij!
Kad jūras pārpeldētas, īstās durvis sameklētas un iespaidi apkopoti, laiks Kapteiņa noslēguma uzrunai un loterijas uzvarētāju paziņošanai! Ar labām balvām neskopojās vietējie Piebalgas uzņēmēji.
Esmu kļuvusi par īstenu Piebalgas patrioti! Bija tik patīkami satikt nepazīstamus, patiesi iedvesmotus cilvēkus muzeju naktī, kas apņēmās noteikti atbraukt vēlreiz, nu jau pa dienu.
Piebalgas muzeju apmeklējums - tā ir tikšanās ar patiesi interesantiem, aizraujošiem cilvēkiem, tā ir iedvesmas smelšanās klusuma, miera un radošuma piesātinātā aurā.
