otrdiena, 2012. gada 17. aprīlis

Pretim pavasarim pa Ogres upi!

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā laivoju pa upi pavasarī! Un, izrādās, ka tas nebūt nav auksti, slapji un bailīgi, tomēr mazliet nervus kutinoši gan. Ideja radās pavisam nejauši, tviterī ieraugot aicinājumu pievienoties EŽU komandai 2 dienu ekspedīcijā pa Ogres upi. Šo piedāvājumu mēs ar vīru gan neizmantojām, tomēr tas mūs iedvesmoja laivot diviem vien, jo laiva mums ir un Ogres upe atrodas pavisam netālu - ap 12 km.   
                                 
Svētdiena ir tieši tik pasakaini saulaina un silta, lai paveiktu ko īpašu. Ceļojumu sākam pie Cirstu muižas tilta un laivojam līdz otram tiltam (pie Lejas Raunas).
Jāsaka uzreiz, mums nav ne jausmas, kas mūs sagaida, cik strauja būs upe, tomēr pats sākums ir visai cerīgs - upe pilna miera,  klusumu vien pārtrauc pēkšņi izspurgušas pīles un ritmiski airu šļaksti.
Tas gan izrādās tikai klusums pirms "vētras", jo tālāk mūs sagaida vairāki gandrīz necaurbraucami džungļi, ko veido sagāzušies koki pāri visai upei un milzīgs daudzums plastmasas pudeļu. Skats briesmīgs. Šādas bīstamas vietas visā mūsu maršrutā ir vairāk kā 6 un jāsaka, ka neliels zāģītis būtu lieti noderējis.


Kopīgiem spēkiem atbrīvojam upes ceļu, ik pa laikam uzmanīgi klausoties, vai neatskanēs nodevīgā skaņa "čuššš", kas vēstītu par mūsu ceļojuma beigām... Par laimi, laivu izdodas saglabāt neskartu. Dodamies tālāk, bet katrs jauns līkums nes kņudošu satraukumu...

Par laimi, visi Ogres mošķi bija sapulcējušies upes sākumā, it kā pārbaudot mūsu izturību. Tālāk jau laivošanu baudījām pilnu krūti - visapkārt putnu nemitīgās čalas un tajā pat laikā - pilnīgs, relaksējošs miers.


Šis jau ir otrs tilts. Mūsu mazā upes ceļojuma noslēgums. Kopējais upes garums šajā posmā ir 3,5 km, ko pieveicām apmēram pusotrā stundā. 

Kā jau ierasts, tiešākai klātbūtnes sajūtai ir tapis arī neliels video. (Vēlams skatīties Youtube lapā).

Atstājuši laivu upesmalā, atpakaļceļu līdz mašīnai veicām kājām, vien nieka 3 km. Pa ceļam ielūkojāmies Cirstu muižā. Pirmo reizi rakstos tā minēta jau 1544.gadā. Pirmskara gados te bijusi skola, bet šobrīd muiža ir privātīpašums, kas pēc vienošanās atvērts arī interesentu apskatei.






Jāsaka kā ir - viena varen izdevusies, iedvesmojoša svētdiena!
Šoreiz bērni palika mājās, jo pavasara laivošana tomēr ir nedaudz ekstrēma. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka šovasar noteikti ceļosim pa upi visa ģimene kopā. Mums jau ir lieliska pagājušās vasaras pieredze 1 dienas laivošanā pa Gauju (no Līgatnes pārceltuves lidz Siguldai), kad izmantojām firmas organizētu pakalpojumu ar laivas nomu un transporta loģistiku. Tas bērniem vēl joprojām šķiet aizraujošākais vasaras piedzīvojums. 

Tveriet pavasari pilnu krūti!
Vivita

7 komentāri:

  1. Superīgs relax izbrauciens Jums bijis!Sakārdināji!
    Mārtiņš pavasara braucienu ar komandu izbrauca jau teju pirms mēneša.Tur meitenes netika ņemtas līdzi;)
    Mēs kā reiz ģimenisko laivošanu šķiet jau galvā plānojam 2 vasaras.Būs reiz jāīsteno!:))

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nu tad šovasar aiziet, no domām pie darbiem!!! Nenožēlosiet:)

      Dzēst
  2. Kāds burvīgs mini-ceļojums! :)

    AtbildētDzēst
  3. Ha, Inese, mans Mārtiņš tieši tāpat - laivoja pa Ogri jau pirms mēneša un nekādu meiteņu - tikai čaļi! :D
    Bet īstenībā, lai arī esmu uzaugusi Gaujas krastā un bērnībā ik gadu atskatījusies tūristus/laivotājus no malu malām, pati NEKAD mūžā neesmu laivojusi pa upi...
    Ir uz ko tiekties un ko izmēģināt, toties :)
    Tikai nu pavasarī palu aikā mani upē neievilkt... Ja tā lēnītēm čukināt zaļajā vasarā - tad gan! :)
    Vislaik skatos uz štukoju - bailīgi tomēr ar fočiku tādā braucienā - ja kas, tad skāde paliela :D

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Laine, kā tas var būt, ka nekad, nekad neesi laivojusi, pat ne vasarā, ja šepat pie Gaujas malas esi izaugusi???? ES gan neko daudz nevaru Tev pārmest, jo pati pirmo reizi laivoju tikai pagājušajā vasarā, bet varu teikt, ka tas ir ārkārtīgi patīkams, relaksējošs notikums un Gauja ir lieliska upe vasaras laivošanai, jo straume nav spēcīga, pa vidam var izkāpt krastā, atpūsties, papeldēt.
      Godīgi sakot, par to fočiku nobijos tikai vienu reizi, kad īrāmies pāri baigajiem zariem un šķita, ka nu gan būs čušsss... bet viss labs, kas labi beidzas:))

      Dzēst
  4. Tā priecājos par jūsu *ņemt un pabraukāt*, bet... tie kas atstāj dabā plastmasas pudeles. :( Cilvēks radības kronis vai kas?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. jā... tā plastmasas pudeļu masa mani pārsteidza nesagatavotu, tas skats bija vienkārši briesmīgs.. un es nekādi nespēju saprast tos Cūkmenus, nu nekādi...

      Dzēst