Pirms gada Latviju pāršalca ziņa par Mārtiņa Freimaņa pēkšņo aiziešanu. Spilgti atceros to dienu, jo tas šķita tik netaisni, tik sāpīgi, tik ārkārtīgi smagi... iespējams, arī tādēļ, ka Mārtiņš bija mans vienaudzis, viens no mums. Tas lika apstāties un padomāt, ko es esmu paveikusi savos gados, ar ko es piepildu savu dzīvi? Vai paliek kaut kas vērtīgs? Man ir mana ģimene, mani bērni, mana mīlestība, ko viņiem dāvāju un ko saņemu pretī.
Tās dienas žilbinošais skaistums tik asi un sāpīgi kontrastēja ar iekšējām sajūtām.
Ir pagājis tieši gads un Mārtiņš nav aizmirsts, viņa dziesmas joprojām skan radio un jauniešiem tās vēl arvien ir aktuālas. Vakardien bija Vecpiebalgas vidusskolas atskaites koncerts, kurā bija vairāki sirsnīgi priekšnesumi ar Mārtiņa Freimaņa dziesmām. Lai skan!
Paldies visiem par lieliskā gaisotnē pavadīto vakaru. Mūsu jauniešos ir spēks!
Vivita.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru