Sveiki!

Mani sauc Vivita un šis blogs būs mans stāsts, manu sajūtu pieraksts par dzīvi Piebalgas pusē pie Alauksta. Par cilvēkiem, kas man visapkārt, par vietām, lietām un darbiem, kas mani patiesi iedvesmo. Stāstīšu par savu ģimeni, draugiem, par ikdienas un svētku notikumiem. Dalīšos savā pieredzē un, cerams, iedvesmošu arī kādu no jums. 

Alauksta ezers 01.01.2012.

Mūsu ģimenes saikne ar Vecpiebalgu aizsākās pirms 11 gadiem, kad sajutām nepieciešamību pēc "sava kaktiņa, sava stūrīša zemes", kur ģimenei un radiem pulcēties gan svētkos, gan brīvos brīžos. 

Radās tāda kā misijas apziņa - sakopt kādu vietu Latvijā, apdzīvot to un padarīt par savu Īpašo. Meklējumi mūs atveda uz Piebalgu. 

Pirms 3 gadiem visa ģimene iemainījām Rīgas kņadu pret Vecpiebalgas mieru. Pavisam. Bet, kā tautā mēļo, ir nepieciešams nodzīvot te vairākas paaudzes, lai tevi uzskatītu par īstenu piebaldzēnu.

Piebalga ir vieta ar vēsturi, ar zināmu auru un nostāstiem. Daudzi lepnie piebaldzēni jau sen tikuši tālāk par sava novada robežām un kļuvuši slaveni pat ārpus Latvijas.

Bērnu austie darbiņi uz Vēveru mājas sienas

Tepat mums kaimiņos ir Kārļa Skalbes mājas. Ļoti vienkārša, bet skaista, mierpilna un iedvesmojoša vieta. Mazliet netālāk - mūsu ģimenes visiemīļotākā vieta - brīvdabas muzeja filiāle Vēveri, Emīla Dārziņa Jāņaskola, brāļu Kaudzīšu mājas Kalna Kaibēni. Vietas ar TĀDU vēsturi un noskaņu. Par katru no tām ik pa laikam pastāstīšu un dalīšos savās sajūtās.

Vēveru dzirnavas.

Interese par mūziku, kopīga muzicēšana un dziedāšana ģimenes un draugu lokā ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Es spēlēju flautu un stabuli, mans vīrs ir cilvēks - orķestris. Viņš spēlē gandrīz jebko. Bet pirmkārt, akordeonu un tā patiesi skaisti! Nav iedomājama neviena radu vai draugu sanākšana un danči bez viņa muzikālā pavadījuma.



Mums ir padomā atjaunot vairākus mūsu ģimenes īpašumā esošus tautas instrumentus, kurus sagrauzis laika zobs. Par to, kā mums veiksies, stāstīšu turpmāk.


 


Vēlos pateikt lielu paldies savai draudzenei Inesei no Gadalaiku Skices, kura mani visa iepriekšējā gada garumā ik pa laikam tirdīja ar jautājumu- kad Tev būs savs blogs? Tev būtu ko rādīt un stāstīt. Nu lūk, te viņš ir, ilgi briedis, nu beidzot nodots jūsu rokās.


 Uz drīzu tikšanos!