Sestdienas rīti mūsmājās ir klusie, mierīgie rīti, kad beidzot var ilgāk pagulšņāt, nav drudžainās steigas, pošot bērnus uz skolu un dārziņu. Rīti, kad, laiski staipoties, tev pēkšņi uz vēdera uzlec laimīgs, izgulējies un spēlēties sailgojies kaķēns, kurš brīžiem pārtop par lauvu, kas izaicinoši luncina asti, vai vāveri-kuplasti, kas spriņģo pa istabu brīnumainā ātrumā:)
Kādudien man izdevās noķert brīnišķīgu mirkli, kad mūsu Keta spēlējās savā nodabā uz palodzes, aizslēpusies aiz žalūzijām. Sēdēju, vēroju viņu un manī ieplūda tāds pasakains miers, jo kaķis ir tik pašpietiekams, tik cēls un neatkarīgs, bet tajā pat laikā tik lielu mīļumu nesošs. Šādi mazi, bet skaisti mirkļi ir tie, kas patiešām iedvesmo, liekot saprast, ka laime ir mazās, pat smalkās detaļās, atliek tikai tās ieraudzīt un novērtēt.
Skaistu, harmonisku un aktīvu šo dienu jums visiem vēlot,
Vivita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru