Skolēnu brīvdienas Somijā

Atkusnis un tā radītais slapjdraņķis ar nebeidzamiem dubļiem laukos ir diezgan ierastas, tomēr man grūti paciešamas norises, tādēļ Piebalgaspuses ļaudis kopā ar uzticamiem draugiem ir devušies ceļā uz Somijas ziemeļiem, mēģinot vēl noķert pēdējos ziemas priekus šajā sezonā. Jā, jā, zinu, ka daudzi mūs uzskata par trakiem un neprātīgiem, jo braucam nevis dienvidu, bet ziemeļu virzienā, ka jātiecas taču uz sauli un zaļumiem. BET. Mums ziema patiešām patīk un Īsti kalni ir patīkama pārmaiņa pēc Latvijas pauguriem. Mūsu lieliskajā komandā ir 4 pieaugušie (Vivita, Mārcis, Juris, Ilze) un 4 bērni vecumā no 4-9 gadiem (Loreta, Linards, Zane, Mārtiņš). Visi lieliski slēpotāji un snovotāji.

Startējam no Rīgas agrā, agrā svētdienas rītā (pareizāk gan būtu teikt, naktī), plkst.2.35 Bērni nav 2x jāskubina uz mošanos, jo ceļojuma satraukums ir pārņemis visus. Visi braucam vienā busiņā un tas šo braucienu padara aizraujošāku un arī vieglāku. Priecīga, iedvesmojoša bērnu čalošana nerimstas pirmo pusstundu, pēc tam pa vienai balstiņas pieklust, miegs dara savu. Tallinas ostā piestājam tieši 6.30. Laiks braukt prāmja vēderā, 2 stundas atpūsties un pabrokastot. Lieki pieminēt, ka vislielāko sajūsmu izrādīja mūsu mazie, brašie ceļotāji. 

Citu kuģu vērošana, ekskursija pa prāmi, ledus gabalu skaitīšana un trakošana rotaļu istabā, laiks paiet nemanāmi ātri.

Un, kāda ironija, Ilze no mūsu kompānijas uz prāmja satiek savu darba kolēģi, pamanām arī vienu no ekspremjeriem ar bērniem un mazbērniem, kas, tāpat kā mēs, dodas iekarot Somijas kalnus. Fū, neesam vienīgie trakie, ziemas apsēstie:)

Izklaides uz prāmja nu ir galā, jāsāk ilgais un nogurdinošais ceļš uz mūsu noskatīto ziemas kūrorta vietu Iso-Syote. Pirms pāris gadiem šeit jau pabija mūsu ceļabiedri un atzina šo vietu par labu un bērniem draudzīgu. Priekšā 750 km, kurus esam nolēmuši pieveikt apmēram 9 stundās. Pirmā pieturvieta jau pēc 100 km, pilsētā Lahti. Šeit ir mājvieta 3 lielajiem tramplīniem. Skats jau no tālienes diezgan iespaidīgs, bet klātienē - visu cieņu.

Vienmēr, kad esmu vērojusi pa TV šos puišus, kas lec ar slēpēm no tramplīna, šausminājos, ka tie nu gan reiz ir trakie. Nu bija tā laime redzēt to procesu dzīvē, jo tieši svētdien tur trenējās Krievijas junioru komanda. Satikām viņu treneri, kurš pārcēlies uz dzīvi Lahti. Turpinājumā neliels video.

Nu ir skaidrs, kādēļ tik milzīgi cilvēku pūļi vienmēr skatās šīs sacensības klātienē. Lidojoši cilvēki ar slēpēm – tas tiešām ir apbrīnas vērts skats.

Esam uzlādējušies ar pozitīvām emocijām, laiks doties tālāk, jo ļoti garš ceļš vēl priekšā. Apskates objekti vairs nav iekļauti mūsu maršrutā, vien dažas atpūtas pauzes. Braucam un braucam... sajūsmināmies par apledojušajām klintīm, par miniatūrajām somu mājiņām un vēl mazākiem šķūnīšiem. 

Viss ir kompakts, neliels, nekādas izrādīšanās ar milzīgām, greznām villām, lai gan, domājams, ne viens vien to varētu atļauties. Šis skats gan ir izņēmums, jo pārsvarā visas mājiņas ir Skalbes "Saulrietu" krāsā vai arī koši dzeltenas.

Tuvojas vakars, bērni paspējuši gan sakašķēties, gan salabt, izsmieties, izdziedāties, izspēlēties, pagulēt un arī sagurt no ilgās sēdēšanas. 

Linards un Mārtiņš

Jau apmēram 3 stundas mierinām viņus, ka tūlīt, tūlīt būsim klāt. Pēdējie kilometri dilst gliemeža ātrumā (lēnumā). Ķeramies pie glābšanas riņķa - multenēm datorā. Juhū, tas palīdz!!!

Kad atlikuši vien nieka 30 km līdz finišam, izdzirdam dīvainu troksni busiņa aizmugurē, diemžēl, plīsusi riepa... bet, par laimi, Jurim izdodas savaldīt autiņu un mēs vienkārši nobraucam sānceliņā. Mūsu puiši gatavi mainīt riepu, bet, kā izrādās, īstās atslēgas ceļojuma gatavošanās drudzī ir palikušas mājās. Apbruņojušies ar galvas lukturiem, vīri dodas stopot un atsaucīgs ir jau pirmais braucošai soms. Mums patiesi paveicies, jo viņš ir netālu esošā autoservisa mehāniķis un dzīvo 1km no mūsu apstāšanās vietas.

Viens mirklis, un viņš jau atved vajadzīgos instrumentus, milzīgu domkratu un riepa nomainīta. Sarunājam, ka vistuvākajā laikā mūsu puiši ieradīsies viņa servisā salabot riepu un, drošības pēc, apskatīt arī pārējās. Pateicībā par izpalīdzēšanu, meistaram tiek gardais Tērvetes alus.

Noguruši, bet laimīgi, beidzot ap 21.30 ierodamies savā kalna mājiņā, pieēdamies makaronus ar sieru, iekārtojamies un dodamies pie miera. Bija Gara gara diena...

                                                                                 

Pirmdiena ataust saulaina, brīnum skaista un lielais vakardienas nogurums kā ar roku noņemts. Bērni iedvesmas pilni joņo pa mājiņu, paēdam brokastis un ātri, ātri dodamies uz kalnu. 
Lieliskās Skolēnu Brīvdienas Somijā ir sākušās!

Turpinājums sekos...


Vivita