Latvijas stāsti.Personība.

Ziemassvētki ir īstais laiks, lai noskatītos vienu iedvesmojošu stāstu par cilvēku, kuram pilna galva labām un reizēm pārdrošām idejām. Daļu no tām viņš īsteno dzīvē. Labs jurists, mīļš vīrs, izcils tētis mūsu 3 bērniem, lielisks akordeonists un saksofonists. Mans vīrs Mārcis. 

              

Kas tur rīb,kas tur šķind?!

Tie esam mēs, ar saviem jaunajiem, lieliskajiem instrumentiem! Nesen viesojāmies pie muzikanta, tautas instrumentu meistara un arī Saeimas deputāta Gunāra Igauņa Gaigalavā, lai atjaunotu savu padilušo grabuļu un klabuļu klāstu. Pirmā ciemošanās - viņa Mūzikas instrumentu muzejā.

Te var aplūkot senlaicīgus akordeonus, ermoņikas, cītaras, kokles.  Par katru no instrumentiem Gunāram Igaunim ir savs stāsts un viņš neliek garlaikoties. Visiem ciemiņiem tiek iedalīts kāds grabināmais, mazliet zinošākie tiek likti pie cītaras un cimbalas un, aiziet, jestrā kopmuzicēšana! 

Vai zināt, ar ko atšķiras akordeons no ermoņikām? Pareizi! Ermoņikām abās pusēs ir tādas kā podziņas vai taustiņi, bet akordeonam - vienā pusē taustiņi, otrā - akordu pogas.

Šī ir īpaša cītara, jo nākusi no Piebalgas, ar visai interesantu dzīves stāstu. Instruments piederējis Pietuka Krustiņa māsas vīram, kurš bijis traks muzikants. Traks tādā nozīmē, ka neko citu nedarīja, kā tikai spēlēja cītaru. Pat siena pļaušanas talkās, kad bez talciniekiem siena vālā stājās arī muzikanta sieva, viņš stāvējis lauka malā un spēlējis cītaru... 

Un te redzams mūsu instrumentu groza papildinājums no Gunāra Igauņa darbnīcas Baltharmonia. Ar šiem un citiem brīnišķīgajiem instrumentiem iepazināmies jau pirms vairākiem gadiem, kopā ar dēlu apmeklējot mūzikas studiju Orff.

Šī gan ir viena varena trokšņa taisāmā ierīce, ar tādu tik, prom, uz kādām sporta sacensībām! Bet maigākas rokas prot izvilināt visai glītu, pat patīkamu tarkšķi:)

Šie ir ļoti patīkami ritma klabināmie, it kā tālumā zirdziņš skrietu.

Mani vienmēr ir mulsinājis šī instrumenta nosaukums Velna bunga. Kā paskaidroja Gunārs Igaunis, parasti to gatavo no līka pīlādža zara, kuram piestiprina dažādas metāla plāksnītes, zvaniņus, lai aizbaidītu nelabos. Šis jau ir īsts mākslas darbs.

                             

Un te arī mūsu ansambļa "ritma mašīna", kuras savaldīšanu ar lielu  prieku uzņēmies mūsu dēls Linards.  Lai labi rīb!

Šis grabināmais nesen atceļojis no Krētas, skan ļoti maigi un glīti.

Esot teiciens, ka akordeons ir puse no lauku kapellas. Tad nu mēs ar lielu nepacietību gaidām septembra vidu, kad mūsu ģimenei pievienosies kapellas otra puse - īpaši mums gatavota cītara. 

Gaidām draugus, lai kopīgi ieskandinātu septembri! 

Vestards un Aurēlija Šimkus Madonā

Izcilais pianists Madonā koncertē jau ceturto gadu pēc kārtas, un šī ir vienīgā pilsēta ārpus Rīgas, kur viņš uzstājas katru gadu. Man bija tā laime jau 3. reizi klātienē baudīt šo pasaules līmeņa priekšnesumu.

Atzīšos, lai arī esmu beigusi mūzikas skolu, ar klasisko mūziku ikdienā neesmu uz Tu, bet Vestarda Šimkus emocionālā spēle un humora pilnie komentāri par komponistiem un sevi nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu klausītāju. Izcilā pianista uzstāšanās Madonā iespējama, pateicoties lieliskajam instrumentam – Steinway koncertflīģelim. 

Šoreiz koncerta pirmajā daļā pirmo reizi spēlēja Vestarda māsa Aurēlija. Kā atzina pats Vestards, tad "viņam žēl tā pianista, kuram jāuzstājas nākamajam pēc tik izcila priekšnesuma." :) Patiesi, Aurēlijas klavierspēle bija tik emocionāla un spridzinoša vārda tiešajā nozīmē, ka uzstāšanās laikā ar milzu blīkšķi sasprāga lielais skatuves prožektors. Var tikai apbrīnot šo meiteni, jo viņa bez jebkādas saminstināšanās spēlēja tālāk.

Turpinājumā - Vidzemes TV Madonas nodaļas sagatavotā reportāža.

No Vestarda priekšnesumiem vēlos īpaši izcelt vienu - Fēliksa Blumenfelda "Etīdi kreisajai rokai". Kā izteicās pianists, kad viņš pirmo reizi izdzirdējis šo skaņdarbu pa radio 12 gadu vecumā un diktore paziņojusi, ka šis gabals spēlēts tikai ar vienu-kreiso roku, viņš domājis, ka viņu noteikti izjoko. Bet pēc 15 gadiem Vestards sameklējis šīs notis un - mums bija tā laime redzēt to pašu acīm. Patiesi lielisks, pat neticams sniegums. Diemžēl, nekur neatradu šo skaņdarbu Vestarda izpildījumā, bet šeit var noklausīties pianista James Rhodes versiju.

Nākamais ir 5. - jubilejas gads. Cerēsim, ka Vestards un Aurēlija Šimkus turpinās lieliski iesākto tradīciju - ar savu sniegumu priecēt arī lauku un mazpilsētu klausītājus. Noteikti nelaidiet garām šo iespēju!

Vivita

Sveiki!

Mani sauc Vivita un šis blogs būs mans stāsts, manu sajūtu pieraksts par dzīvi Piebalgas pusē pie Alauksta. Par cilvēkiem, kas man visapkārt, par vietām, lietām un darbiem, kas mani patiesi iedvesmo. Stāstīšu par savu ģimeni, draugiem, par ikdienas un svētku notikumiem. Dalīšos savā pieredzē un, cerams, iedvesmošu arī kādu no jums. 

Alauksta ezers 01.01.2012.

Mūsu ģimenes saikne ar Vecpiebalgu aizsākās pirms 11 gadiem, kad sajutām nepieciešamību pēc "sava kaktiņa, sava stūrīša zemes", kur ģimenei un radiem pulcēties gan svētkos, gan brīvos brīžos. 

Radās tāda kā misijas apziņa - sakopt kādu vietu Latvijā, apdzīvot to un padarīt par savu Īpašo. Meklējumi mūs atveda uz Piebalgu. 

Pirms 3 gadiem visa ģimene iemainījām Rīgas kņadu pret Vecpiebalgas mieru. Pavisam. Bet, kā tautā mēļo, ir nepieciešams nodzīvot te vairākas paaudzes, lai tevi uzskatītu par īstenu piebaldzēnu.

Piebalga ir vieta ar vēsturi, ar zināmu auru un nostāstiem. Daudzi lepnie piebaldzēni jau sen tikuši tālāk par sava novada robežām un kļuvuši slaveni pat ārpus Latvijas.

Bērnu austie darbiņi uz Vēveru mājas sienas

Tepat mums kaimiņos ir Kārļa Skalbes mājas. Ļoti vienkārša, bet skaista, mierpilna un iedvesmojoša vieta. Mazliet netālāk - mūsu ģimenes visiemīļotākā vieta - brīvdabas muzeja filiāle Vēveri, Emīla Dārziņa Jāņaskola, brāļu Kaudzīšu mājas Kalna Kaibēni. Vietas ar TĀDU vēsturi un noskaņu. Par katru no tām ik pa laikam pastāstīšu un dalīšos savās sajūtās.

Vēveru dzirnavas.

Interese par mūziku, kopīga muzicēšana un dziedāšana ģimenes un draugu lokā ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Es spēlēju flautu un stabuli, mans vīrs ir cilvēks - orķestris. Viņš spēlē gandrīz jebko. Bet pirmkārt, akordeonu un tā patiesi skaisti! Nav iedomājama neviena radu vai draugu sanākšana un danči bez viņa muzikālā pavadījuma.



Mums ir padomā atjaunot vairākus mūsu ģimenes īpašumā esošus tautas instrumentus, kurus sagrauzis laika zobs. Par to, kā mums veiksies, stāstīšu turpmāk.


 


Vēlos pateikt lielu paldies savai draudzenei Inesei no Gadalaiku Skices, kura mani visa iepriekšējā gada garumā ik pa laikam tirdīja ar jautājumu- kad Tev būs savs blogs? Tev būtu ko rādīt un stāstīt. Nu lūk, te viņš ir, ilgi briedis, nu beidzot nodots jūsu rokās.


 Uz drīzu tikšanos!