Vai zināt, kas vieno omulīgu vīreli labākajos gados, neparastu meiteni, kura negrib izaugt "līla" un nerātnu puišeli, kas savā skabūzī drāž koka pintiķus? Zviedrija, Astrīda Lindgrēna un Junibacken jeb latviski - Jūnijkalniņš. Šis - Stokholmas labākais bērnu muzejs, ir mūsu kruīza ceļojuma galvenais mērķis. Kā atvadas no vasaras un sveiciens skolai.
Juhū, aiziet, jūriņā!
Beidzot iespēja redzēt Rīgasmalu no ūdens puses.
Liels bija mūsu prieks ieraudzīt, ka savulaik Šlesera un Dombrovska aprunātie KRĀNI tiešām strādā, un čakli strādā! Šoreiz gan ostā, parastajā.
Bērnu sajūsmu izpelnījās šie, "lego" klučiem līdzīgie konteineri.
Priecīgi samājamies ar mazajiem kuģotājiem!
Vieta, kur Daugava ar jūrju satiekas...
Un kuģa iekšpusē sākas peldoša paralēlā pasaule jeb īsta laika mašīna. Jaukie bērneļi pārtop baisos monstriņos...
vai glītos taurenīšos...
Skaistule un briesmonis laižas mīlas pilnā valsī...
Bērniem iespēja izdancoties princeses un citu dīvaiņu sabiedrībā.
Pieaugušo šovu mēģinām neuztvert nopietni, lūkojamies visā ar zināmu devu humora un skepsi, lai gan, jāatzīst, dejotāji/as darbojas profesionāli. Kadrs no Olimpiskās programmas.
Mūziķu brigāde gan spēlē, gan dzied patiesi lieliski! Galvenais - izvēlēties pareizo repertuāru un deju placis ne mirkli nestāv tukšs. Novēroju dīvainu sakritību, šķiet, peldošās laika mašīnas ietekmē - jo lielāka ķermeņa masa, jo mazāk auduma metru to piesedz, un attiecīgi - pilnīgi bezkompleksaina darbošanās deju laukumā :) Prieks vērot!
Veiksmīgi pārlaiduši nakti, ieturam nelielas brokastis, kas līdzpaņemtas no mājām, jo prāmja piedāvātās cenas un ēdienkarte mums īsti nebija pa prātam. Dodamies dzīvē! Mūsu rīcībā 7 stundas. Stokholma mūs sagaida ar sauli un neticamu siltumu (+20), līdz ar to nolemjam ceļu no ostas līdz Djurgarden salai, uz kuras atrodas visi ievērojamākie apskates objekti, veikt kājām.
Jautrā pastaigas solī - vien nieka pusstunda. Kā ievērojām, vairums prāmja ģimeņu izvēlas šo pārvietošanās veidu, jo sabiedriskais transports Stokholmā ir visai dārgs.
Zemais starts!
Beidzot esam klāt bērnu sapņu valstībā - Jūnijkalniņā. Jāpiebilst, ka viss atrodas telpās, līdz ar to, bērni var priecāties un darboties, neatkarīgi no laika apstākļiem.
Jā, ūdensrozes zied arī Stokholmas Jūnijkalniņā!
Aiziet, iekšā, Lindgrēnas pasaku valstībā! Lielu daļu varoņu un sižetu mēs atpazīstam, bet ir arī mums mazāk zināmas pasakas.
Ienirt meiteņu (un mammu) paradīzes stūrītī:)
Pastaigāt pa Stokholmas jumtiem, palidot kopā ar Karlsonu - vīreli labākajos gados,
Apgulties Karlsona gultā, sajūsmināties par viņa istabas "kārtību",
Izmēģināt veco Javiņu,
Izpētīt īstu galdnieka skabūzi,
Palidot...
Iegrauzties rudenīgā ābolā,
Vadīt pirātu kuģi,
Uzrāpties debesskrāpī,
Pasēdēt klēpī savam vismīļākajam dzīvniekam-vilkam,
Prieks gan lieliem, gan maziem puikām:)
Tiekam sasēdināti īpašos vagoniņos un dodamies brīnumu pilnā izbraucienā - virs mums, zem mums - visapkārt izveidoti īsti fragmenti no Lindgrēnas pasakām. Tur Ronja ar Birku stāv uz augstas klints, laupītāji slepeni uzglūn vientuļiem braucējiem, Kathultas sētā viesi satraukti klaigā, jo mazā Īda uzvilkta karoga mastā...un vēl un vēl...Viss it kā atdzīvojas, fonā klausoties audio, kurā dzirdam slavenākos dialogus no Ronjas-laupītāja meitas, Emīla nedarbiem, Brāļiem Lauvassirdīm, un daudzām citām iemīļotām pasakām. Šis izbrauciens patiesi attaisno lielo ieejas maksu muzejā (visai ģimenei ap Ls 40). Šeit fotografēt aizliegts, ko arī stingri ievērojam.
IzBaudām skatu pa logu un turpinām ceļojumu pasaku valstībā!
"Mazītiņas pilsētiņas nomalē atradās nolaists dārzs. Dārzā bija veca māja, un mājā dzīvoja Pepija Garzeķe. Viņai bija apritējuši 9 gadi, un mājā viņa dzīvoja gluži viena.
Viņai bija pašai savs zirgs, kuru viņa bija nopirkusi par zelta naudu tai dienā, kad atgriezās savrupmājā "Vistas kāja". Viņa allaž bija ilgojusies pēc zirga. Un tagad tas dzīvoja verandā. Bet, kad Pepija vēlējās tur dzert pusdienas kafiju, viņa zirgu paņēma un izcēla dārzā.
Vai tu šeit dzīvo gluži viena? Kur nu viena! Te taču dzīvo arī Nilsona kungs un zirgs.
Pa to laiku Tomijs un Annika bija ienākuši virtuvē, un Pepija kliedza:
tagad šite maisīs pankūkas,
tagad šite viļās pankūkas,
tagad šite cepsies pankūkas.
Ēdiet, Pepija sauca, ēdiet, kamēr tā ir karsta! Un Tomijs ar Anniku ēda pankūku un atzina to varen gardu.
... Pepija vienvakar bija izplājusi visu zelta naudu uz virtuves grīdas un sēdēja skaitīdama. Nekāda labā skaitītāja viņa nebija, taču lāgiem to darīja. Kārtības labad. 76, 77, 78, 79, septiņdesmit desmit, septiņdesmit vienpadsmit, septiņdesmit divpadsmit...
...Un tad - pang! - durvis atvērās, un tur stāvēja nēģeru karalis Eiframs Garzeķe. Ap vidukli viņam bija lūku brunči, galvā zelta kronis, ap kaklu karājās gara virtene, vienā rokā viņš turēja šķēpu, otrā - vairogu...
Vakarā Pepija apgūlās. Viņa vienmēr gulēja, uzlikusi kājas uz spilvena un galvu ietinusi segā. Tā viņi guļ Gvatemalā, viņa apgalvoja. Un tikai tāda gulēšana ir pareiza. Šitā es arī gulēdama varu kustināt kāju pirkstus. Vai jūs varat aizmigt bez šūpļadziesmas? Man allažiņ kādu brītiņu jādzied, citādi neparko nenāk miegs.
Es negribu augt liels, ierunājās Tomijs. Es arī ne, Annika piebalsoja. Jā, pēc tā nu gan nav ko censties. Lielie cilvēki nekad neprot līksmot. Viņi tikai noņemas ar garlaicīgiem darbiem un valkā jocīgas drēbes, un viņiem ir varžacis un kuminālnodoklis. Bez tam viņiem pilna galva ar māņticību, un rotaļāties arī viņi neprot. PŪ, kāpēc gan jāaug lieliem!"
Mēs klusībā ceram, ka neesam garlaicīgi un īgni pieaugušie un naski dodamies tālāk, vērot kuģus - lielus, mazus, senus un modernus.
Nonākam muzejā, kas veltīts zviedru varenākajam karakuģim Vasa, kas tika uzbūvēts 1628.gadā.
Diemžēl, varenajam kuģim liktenis nebija labvēlīgs. Izbraucot no ostas, pēkšņi sacēlās brāzmains vējš. Vāsa sasvērās, bet tūlīt atkal ieņēma stabilu stāvokli. Nākamā vēja brāzma kuģim bija liktenīga, tas sagāzās uz sāniem un caur atvērtajām lielgabalu lūkām ieplūda ūdens. Nopeldējis vairāk nekā kilometru, burinieks lēnām sāka grimt. Bojā gāja gandrīz visi 150 cilvēki, kaut arī kuģis bija diezgan tuvu krastam.
Tik daudz upuru bija tāpēc, ka jūrnieki tolaik par kauna lietu uzskatīja peldētprasmi. Viņi domāja - kāpēc prast peldēt, ja braucu ar kuģi?!
Grezni! Vāsa tika izcelta no ūdens tikai 1961.gada 24.aprīlī.
Nu gan pietiek vēstures un pustumšu telpu, dodamies baudīt saulaino dienu, pastaigājoties pa promenādi. Vienā pusē - vecpilsēta, otrā-jahtas, uz kurām cilvēki laiski pikniko.
Sagurums pārņem arī mūsu kompāniju, jo visa diena pavadīta uz kājām, nav joka lieta! Saldējums nāk īstajā brīdī!
Nu ir atkal spēks skriet gar karaļa pili!
Un lēkt!
Un piemērīt kroni... kas zin:)
Laiks mājupceļam. 7 stundas paskrējušas, esam pilni pozitīviem iespaidiem, mazliet saguruši, bet ar lielu prieku baudām brīnišķīgos pieStokholmas skatus.
Uz katras mazākās saliņas pa nelielai mājiņai.
Kāds ziņkārīgais bezbiļetnieks:)
Atā, Stokholma! Vienas dienas viesošanās ir galā. Skaista, emocionāla, mazliet kājas nogurdinoša, tomēr ļoti piepildīta.
"Bet tagad gan labāk ejiet uz mājām, lai varētu atnākt te atkal rīt, Pepija pamācīja. Ja jūs neiesit uz mājām, rīt nevarēsit atnākt. Un tas būtu bēdīgi."
