Itālis Luka, Vecpiebalga un fotogrāfijas

15.janvārī Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika atklāta itāļu fotogrāfa Lukas Berti fotoizstāde "Cilvēks un daba Latvijā".

                            

Ar ko šī izstāde īpaša un kā Luka atšķiras no daudziem citiem fotogrāfiem visā pasaulē? Luka fotografē ar analogo fotoaparātu melnbaltas bildes, pārsvarā lauku cilvēku portretus un ainavas, kuras pats attīsta savā laboratorijā. Kā viņš pats saka, viņa mērķis  ir strādāt, kā to darīja meistari pirms daudziem desmitiem gadu. Lai, skatoties uz fotogrāfiju, būtu grūti noteikt, kad tā ir radusies.

Mūsu ģimenei šī izstāde ir ļoti personiska un tuva, jo vairums portretu un ainavu tapušas tieši Piebalgā. Pirms gandrīz diviem gadiem Luka pirmo reizi viesojās Latvijā un pirmā vieta, kur viņš nokļuva (pēc Rīgas), bija Vecpiebalga. Kādu dienu, klejodams ar  divriteni pie rokas, milzīgu fotaparāta statīvu otrā rokā un mugursomu plecos, viņš ienāca mūsu mājas pagalmā, lai lūgtu nelielu palīdzību. Sanāca tā, ka kopā pavadījām vairākas dienas un caur Lukas fotoaparāta objektīvu palūkojāmies uz Piebalgu un tās cilvēkiem ar itāļa acīm. 

Vienmēr šķitis interesanti uzzināt, kas ārzemniekus piesaista it kā necilajos Latvijas laukos, vienkāršajā ainavā. Itālim, kurš uzaudzis mākslas un kultūras šūpulī Florencē, dzīvojis vairākus gadsimtus senā mūra mājā, kas piepildīta vēsturiskām relikvijām, Latvijas cilvēku sejas vaibsti, vecā koka arhitektūra un zemnieku vienkāršā darbošanās savās saimniecībās šķiet eksotika ar milzīgu vērtību, kas būtu saglabājama un dokumentējama. 

Pagājušās vasaras beigās Luka Latvijā atgriezās otrreiz. Tad bija iespēja parādīt Latvijas lauku rudens darbus, sēņošanas tradīcijas, piedalīties kopīgā 10 km pārgājienā "Briņģu aplis" un iepazīt Latgali. 

Noteikti noskatieties šo raidījumu par Luku Berti (no 1:26 min) un japāņu fotogrāfu Hirohisu Koiki, kuru abu  izstādes skatāmas Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 15.februārim. 

           

Baltā kaķīša brīnumvārdi

Šis ieraksts ir neliels parāds no lieliskās, piesātinātās svētku nedēļas "Vecpiebalga atver durvis".

Komponista Jāņa Lūsēna un Vecpiebalgas rakstnieces Ingunas Baueres izrāde bērniem "Baltā kaķīša brīnumvārdi" Saulrietos bija kā skaists noslēgums radošajai, darbīgajai pēcpusdienai Incēnu pagalmā. 

Manuprāt, izrāde izdevās ļoti veiksmīga, jo izteiksmīgie tēli - mīlīgais Baltais kaķītis, nekaunīgais un viltīgi smaidošais Melnais runcis, nīgrais Kalna gars un princese Ilzīte ar karali - bērniem bija labi saprotami. Labais - ļaunais, prieki - bēdas, šīs emocijas no skatuves vienmēr rada līdzpārdzīvojumu, ko šoreiz lieliski papildināja dinamiskās, melodiskās J.Lūsēna dziesmas. Uzslavas pelnījuši arī Vecpiebalgas mazie rūķīši un rūķu skolotāja - viņi paspēja būt visur! Ieskatieties uzmanīgi aktieru sarakstā - šie uzvārdi komentārus neprasa!

Izrāde aizkustināja gan lielos, gan mazos skatītājus. Iespējams, ka šo ļoti pozitīvo noskaņu vairoja gan lieliskie aktieri sev netipiskos tēlos, gan īpašā, unikālā pirmizrādes vieta - pasaku ķēniņa Kārļa Skalbes "Saulrietu" mājas veranda un pagalms, kā arī paša rakstnieka, kā viena no izrādes tēliem, klātbūtne.

Muzikāls fragments no izrādes

Andris Keišs acīmredzami izbaudīja šo dienu un Melnā runča lomā bija patiesi lielisks. Bērni burtiski kā magnēti lipa viņam klāt, lai gan viņa tēls bija visai draudīgs. Kā redzams, viņš mēģina iebiedēt pat lugas režisoru un komponistu...

Jācer, ka atsākoties teātra sezonai, šo izrādi varēs redzēt bērni visā Latvijā, iespējams, gan, ar citiem aktieriem galvenajās lomās. Lai izdodas! 

Vecpiebalgas durvis atkal plaši vaļā!

Šī ir īpaša nedēļa Vecpiebalgas novadam, visiem Piebalgas draugiem un ciemiņiem, jo otro gadu norisinās lielā Saiešana slātaviešu garā  "Vecpiebalga atver durvis". 
Ar brīnišķīgu dziesmu no muižas terases svētkus atklāja Vecpiebalgas vidusskolas skolniece, talantīgā dziedātāja Adrija Žagare.

Skaistu un interesantu saspēli veidoja mūsdienu saksofona mūzika un senā Piebalgas vērpjamā ratiņa ritmiskā dunoņa.

 Tās pavadībā, simboliski tika iedegta gaisma katrā novada pagastā.

 

                               
Ar dziesmām un dejām svētku atklāšanu bagātināja arī Piebalgas kolektīvi, kas vēl pirms divām nedēļām piedalījās Lielajos svētkos Rīgā. 

Gaismu esam saņēmuši, nu dodam to tālāk. 

Tiekamies visas nedēļas garumā Vecpiebalgas novadā!

Smelieties iedvesmu, izpētot pagājušās vasaras festivāla arhīvu 2012/jūlijs.  

Tā runā piebaldzēns!

Šodien, 13. maijā, visā Latvijā tika svinēta Valsts valodas diena. Aprīļa sākumā Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre" izsludināja konkursu "Tā runā piebaldzēns!", aicinot veidot nelielu filmiņu par Piebalgas apkārtnes cilvēkiem, to runas veidu un īpašo izloksni. 
Skatot jaunā piebaldzēna acīm, mūsu ģimenes radošā komanda atklāja, ka darbi un dedzīgums mūsdienās spēj runāt izteiksmīgāk par senatnīgo Piebalgas izloksni.  
       

Lai dzīva, dzirkstoša un mūžīga latviešu valoda!

Tā skaistā Ziemassvētku hronika...

Ziemassvētku drudžainais laiks nu ir paskrējis. Vienlaikus tas bijis gan līksms, gan nedaudz skumīgs, pārdomu un rosības pilns. Bet nemainīgi pāri visam - tas ir mīlestības piepildīts laiks. Sākam ar ģimenes tradīcijām...

... un turpinām svinības skolā. Šogad rakstnieku Reiņa un Matīsa Kaudzīšu piemājas mežā pulcējās lieli un mazi rūķīši, kas lukturīšu gaismā pieskandināja mežu ar jautrām, skaļām klaigām, priecīgām dziesmām un atraktīvām spēlēm.

Kāds dod signālu - grūstamies! Un lielā sniega kauja sākusies!

Kur gadījies, kur ne, no ziemas miega pamodies Vardulēns:)

  

Un aicina visus uz vienu Varžu bumbas jeb Frogball spēli. Pats sargāšot vienus vārtus,

otrus - daiļā rūķu meitene.

Un te nu sākas smags darbiņš lielajiem rūķiem, jo mazie rūķi jāvelk kamanās, bet bumbu drīkst spert tikai viņi - ar kājām...

Cīņā tiek likti arī gaismas zobeni:)

Kādā brīdī kamanas tiek mestas malā un, aiziet, sniegabumbas spēle - ar kājām un rokām. Cik laimīga rūķene!

Emocijas te sit augstu vilni!

Tik augstu, ka nabaga Vardulēns tiek nogāzts no kājām un pamatīgi samīļots:) 

Silta tēja un putra pēc tādām cīņām zelta vērtē!

Ar goda raķetēm nosvinam Elīnas 10!!!

Un dodamies iekšā Kaudzīšmājā. Visu rūķu vārdā lielais paldies muzejmājas saimniekam Aivaram Ošiņam par atsaucību un īpašajām dāvanām!

Bērnu darinātajos svečturos gaisma mirdz īpaši spoži un silti.

Un turpinās dziesmas, dzejoļi, pat klavierspēles priekšnesumi un tradicionālo konfekštūtu saņemšana. 

Vismīļākie vēlējumi un skaistākā dziesma mūsu mazo rūķu vislabākajai, mīļākajai Lielrūķei dzimšanas dienā - skolotājai Daigai. Suminājumi no sirds!!!

"Kā sacīt jāsaka, kas tās par ēverģēlībām te notiek?" vecajiem draugiem Ķencim un Pāvulam noteikti būs daudz kas pārrunājams... 

                     

Turpinām ar klasiku jeb brīnumainajām pārvērtībām - kad bērni kļūst par zvēriem... Trollīši Villijs un Tillijs (zināmi arī kā Einšteingalvas) bija lieliski vakara vadītāji.

Žagari audzītēm, konfekštūtas bērniem, viss godīgi:) 

Kā punkts uz "i" vēl skolas svētku uzvedums "Velniņi" - ar dziesmām, dejām, asprātībām un īpašo piparkūku aromātu gaisā. Par to gādāja mīļas saimnieces, kas izrādes laikā, gluži nemanot, sacepa pilnas bļodas gardumu. 

Ežulēni, velnēni un gluži parasti bērn(ēn)i, visiem patīk ziema!

Un pārsteigumsalūts!

Mirklis atelpas... izbaudīt ziemas skaistumu un mieru...

Un ķerties pie svētku sajūtas radīšanas mājās...

    

 

Uz tikšanos vēl šogad!