Skaista mana Tēvu zeme, šoreiz 33.33 km garumā Emocijzīme wink
...velobraucēju čūska bija izstiepusies man svešajos Purvciema iekšpagalmu labirintos, kad pie sāniem, kā no zemes, negaidīti iznira līdzbraucējs ar skaļrunīšos smeldzīgi čerkstošu Groduma balsi, kurai sāku vilkt līdzi -
..kad tu nespēsi ne dziedāt, ne raudāt kad tu nespēsi vairs it nekā ar debesīm, zemi tu klusēsi tas būs tavā dzimtā valodā…
Šis ir mana vīra Mārča emocionāli patriotiskais mirklis no lieliskā pasākuma "Velobrauciens Latvijai - 97", kura mērķis - draudzīgā kompānijā izbraukt/noskriet maršrutu Rīgā, kas kartē veido Latvijas kontūru. Apļa garums 27 km, bet spēcīgākie nobrauca, noskrēja 3 apļus un vēl 16 km, lai kopā būtu 97 - tikpat, cik Latvijai šogad! Mūsu kontā - viena Latvija!
Agrs svētdienas rīts, starts jau 8:30!
Laika apstākļi mūs lutināja, un visa brauciena garumā spoži spīdēja saule. Ceļš, kā jau pati Latvija - tik skaists, prieka pilns un tik kolorīts. Brīžiem braucām pa šauru, smilšainu taciņu gar dzelzceļu, nesām savus velosipēdus pa stāvām trepēm, lai pēc tam brauktu pa karogiem rotātiem tiltiem, līkumojām pa Purvciema daudzstāvu māju pagalmiem, liekot suņu staidzinātājiem izbrīnā saraukt pieres, riktīgi "uzminām pedāļus", kad tikām Šmerļa meža plašumos un Centrāltirgus tantēm atvērām "mātes" vārdu krājumus, kad visa garā veločūska ritinājās caur tirgus šaurajām ejām.
Stāvot pie luksoforiem, pārmijām vārdus ar satiktajiem ceļabiedriem, dalījāmies ar karstajiem dzērieniem un jautri minējām, kurā Latvijas pilsētā vai pagastā šobrīd atrodamies. Pāri visam - priekpilna, draudzīga gaisotne. Bez laika limita, bez sacensību drudža un spriedzes. Viens mērķis - gūt prieku un veselīgi pavadīt dienu!
Paldies enerģiskajam pasākuma motoram - rakstniekam, tulkotājam, Piebalgas patriotam, aktīvam laivotājam, velobraucējam, slēpotājam (un vēl un vēl) - Didzim Sedleniekam par brīnišķīgo notikumu! Arī jūs varat veikt šo maršrutu sev vēlamā laikā un veidā - ejot, skrienot, braucot. Karti var iegūt ŠEIT!
Noslēgumā - saviļnojošs mirklis pie Brīvibas pieminekļa un vēl nieka 7 km izklaides brauciena pa Rīgas centra ielām un parkiem. Paldies visiem ceļa biedriem, jo sevišķi - manai uzticamajai un jautrajai kompānijai Mārcim un Didzim!
Tā viss izskatījās kustīgā bildē. Video - K.Vaiders.
Bilžu autori - Edvīns Kamoliņš, Arnis Vītols
Vislabākā dāvana mūsu Latvijai ir sirdsgudri, enerģiski un veselīgi cilvēki!
Šodien, 13. maijā, visā Latvijā tika svinēta Valsts valodas diena. Aprīļa sākumā Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre" izsludināja konkursu "Tā runā piebaldzēns!", aicinot veidot nelielu filmiņu par Piebalgas apkārtnes cilvēkiem, to runas veidu un īpašo izloksni. Skatot jaunā piebaldzēna acīm, mūsu ģimenes radošā komanda atklāja, ka darbi un dedzīgums mūsdienās spēj runāt izteiksmīgāk par senatnīgo Piebalgas izloksni.
Vecpiebaldzēnu sapulce pie Ministru kabineta 2013.gada 10.aprīlī, akcijas "Vecpiebalgas ceļam būt!" ietvaros. Uzrunu saka slavenā piebaldzēna, dramaturga Paula Putniņa lugas "Ar būdu uz baznīcu" galvenā varone Marianna Okolokolaka. Skarbi, bet patiesi.
Pilsoniskā akcija "Vecpiebalgas ceļam būt!" ir pāraugusi jaunā kvalitātē. Lai panāktu nekavējošu un reālu valdības rīcību reģionālā autoceļa P30 atjaunošanai, kas varētu pārtraukt cilvēku veselības un dzīvības apdraudējumu, esam aicinājuši Vecpiebalgas novada Domi pieņemt lēmumu pieprasīt Ministru kabinetam izsludināt ārkārtējo situāciju novada administratīvās teritorijas daļā, sabrukušā autoceļa P30 posmā.
Aicinām piebaldzēnus un Piebalgas draugus aktīvi iesaistīties turpmākajās pilsoniskajās aktivitātēs, lai parādītu paši sev, valdībai un sabiedrībai, cik ļoti mums rūp novada un visas valsts nākotne.
Vecpiebalgas ceļam būt! Un nevis kaut kad, bet jau šogad! Tiekamies 10.aprīlī plkst.13.00 pie Ministru kabineta uz vienu kopīgu, skaistu tautas sapulci!!!
21.martā
Latvija sasniedza ilgāko neatkarības periodu savā pastāvēšanas
vēsturē. Taču Piebalgas pusē ir reģionālais autoceļš P30,
kurš par neatkarīgu Latviju neko nav dzirdējis. Šķiet, tas neko nezina arī par 2.Pasaules kara senajām beigām.
Ik reizi, vedot bērnus uz Dzērbenes mūzikas skolu, braucot uz Rīgu, Cēsīm
vai Madonu, ir grūti noticēt, ka mēs dzīvojam 2013.gadā un
Latvija jau deviņus gadus ir Eiropas Savienības dalībvalsts.
Vienīgi dziļā ziemā braukšana ir ciešama, jo bedres slēpjas
zem biezas ledus kārtas.
Šis ceļš
ir dzīvs piemineklis mūsu necieņai pašiem pret sevi un valsts
vienaldzībai pret saviem iedzīvotājiem.
Cik ļoti
mēs sevi necienām, ja esam gatavi desmitiem gadu apdraudēt savu un
līdzcilvēku veselību un pat dzīvību, bojāt automašīnas, tā
arī nespējot pieprasīt un panākt katastrofālā stāvoklī esošā
ceļa salabošanu ?
Cik
vienaldzīgi un nesvarīgi mēs esam valstij, ja tā spēj zibenīgi
atrast miljardu latu “sistēmiskas” bankas glābšanai un
neskaitāmam daudzumam citu apšaubāmu mērķu, taču 7884 neatkarības dienas nav pietiekams laiks, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju drošu
pārvietošanos?
Kamēr
bērniem Latvijā uz skolu būs jābrauc pa šādiem ceļiem un
Dzemdību nodaļu aprīkojuma iegādei nepieciešamie līdzekļi tiks
vākti televīzijas šovos, katrs 18.novembra un 4.maija svētku
salūts Rīgā būs kā sāpīgs pliķis mūsu sejā. Varbūt, līdz šīs kliedzošās netaisnības novēršanai, Latviju būtu pareizāk dēvēt par bedres, nevis veiksmes stāstu?
Nespējot
pieklājīgi atbildēt uz meitas jautājumu: “Kāpēc mums uz
mūzikas skolu jābrauc pa tik briesmīgu ceļu?”, mēs ieteicām –
pajautā Valdim Dombrovskim. Un viņa arī pajautāja.
No tā,
vai Ministru prezidents spēs sniegt ātru, mūsu desmitgadniecei saprotamu un pieņemamu atbildi, ir atkarīgas tālākās aktivitātes
šajā lietā.
Katru
pavasari mēs sagaidām ar bažām, šķendējamies par šausmīgo
ceļu, labojam automašīnu un turpinām braukt. Taču šobrīd ir
sasniegts kritiskais punkts, lai savu pasīvo attieksmi pārtrauktu.
Ja Kārļa Skalbes 133.dzimšanas dienā piebaldzēni spēja 11
stundās pa Ērgļu bezceļiem un Kangaru kalnu dubļiem aiznest gaismu līdz Brīvības piemineklim, mūsu spēkos ir pārtraukt šo
cilvēka cieņu pazemojošo stāvokli un panākt, lai nekavējoties
tiktu uzsākti ceļa rekonstrukcijas darbi!
Virtuālā tūre pa reģionālo ceļu P30.
Apvienojot
vecpiebaldzēnu un Piebalgas draugu spēkus un prātus, mums tas
izdosies!
