Ekspedīcija uz Alaukstu jeb gatavojamies Lielajai Talkai!

Rīt - lielā Vislatvijas sakopšanas diena. Mēs piedalāmies!

Pirms nedēļas ar bērniem devāmies tradicionālajā mini ekspedīcijā uz netālo Alauksta ezeru. Lielākais prieks šādā pārgājienā ir doties nevis pa ceļu, bet pie pirmās iespējas iebrist mežā. Diemžēl, šoziem abpus ceļam krietni paplosījās meža izcirtēji un mūsu maršrutu caur mežu krietni saīsināja. Tā pat nebūtu lielākā bēda. Kā novērojām, viņi aiz sevis atstājuši krietnu devu atkritumu. Gadsimtiem nesatrūdošo. 

Un kā tad bez Garā!

Tā kā šis ir mūsu ģimenes un mūsu ciemiņu iecienīts pastaigu maršruts, tad plāns Lielās Talkas dienā skaidrs - sakopt šīs abas ceļmalas no mājām līdz pat ezeram!

Bet nu mazliet par ekspedīciju. 

Kamēr lapas nav saplaukušas, vērojam putnu mitekļus.

Pati svarīgākā nodarbe, protams, ir mazās upītes šķērsošana. Tie bērni ir kā uzburti uz tekošu ūdeni, gatavi gāzties iekšā jebkurā gadalaikā.:)                        

 Sniegs nokusis, mūsu acīm nu paveras mazo brāļu un māsu daudzās mītnes un ejas.

Svarīgi noskaidrot, cik izturīgs ir aizlūzis koks. Īpaši aizraujoši, ja tas atrodas virs brāļa galvas...:)

Kādēļ tiek žāģēti koki? Labs temats pārrunām.

Mūsu lielākais prieks atkal atrast šo milzīgo skudru mītni, kura te atrodas jau gadiem. Tā kā nesen kopīgi esam lasījuši O.Sekoras grāmatu "Skudras nepadodas" par drosmīgo skudrulēnu Ferdu, ir interesanti pavērot, vai dabā ir tāpat, kā aprakstīts grāmatā. 

Izskatās, ka te jau Lielā pavasara talka rit pilnā sparā.

Cerībā, ka esam tikuši pie trofejas, minam - briedis vai stirnu buks? Nē, vien interesants koks.

Lēnā, izzinošā pastaigas solī esam klāt - Alauksta estrādē. Šogad arī te rosīsies bariņš Talkas aktīvistu.

Oriģināla atkritumu tvertne.

Pasēdēt uz laipiņas, pabakstīt vēl krietni biezo ledus kārtu. 

Svēta lieta.

Pasēdēt uz soliņa. Vērties tālumā. Svētīgi.

Paskatīties no malas. Kā gleznā.

Saplūkt krasta niedres, samērīties. Goda lieta.

Lielākā no 2 Alauksta salām. Kādēļ vēl neesmu tur bijusi? Ar slēpēm šoziem tāds nieks vien būtu tur nokļūt. Toties nu Ideja vasaras Notikumam ir dzimusi. Ar laivu un telti.

Kā saka kaimiņnovadnieks Māris Olte - Dodies dabā!

Tiekamies rīt, vienotās domās un darbos, katrs savā Latvijas skaistākajā vietā!

Vivita

Pretim pavasarim pa Ogres upi!

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā laivoju pa upi pavasarī! Un, izrādās, ka tas nebūt nav auksti, slapji un bailīgi, tomēr mazliet nervus kutinoši gan. Ideja radās pavisam nejauši, tviterī ieraugot aicinājumu pievienoties EŽU komandai 2 dienu ekspedīcijā pa Ogres upi. Šo piedāvājumu mēs ar vīru gan neizmantojām, tomēr tas mūs iedvesmoja laivot diviem vien, jo laiva mums ir un Ogres upe atrodas pavisam netālu - ap 12 km.   

                                 

Svētdiena ir tieši tik pasakaini saulaina un silta, lai paveiktu ko īpašu. Ceļojumu sākam pie Cirstu muižas tilta un laivojam līdz otram tiltam (pie Lejas Raunas).

Jāsaka uzreiz, mums nav ne jausmas, kas mūs sagaida, cik strauja būs upe, tomēr pats sākums ir visai cerīgs - upe pilna miera,  klusumu vien pārtrauc pēkšņi izspurgušas pīles un ritmiski airu šļaksti.

Tas gan izrādās tikai klusums pirms "vētras", jo tālāk mūs sagaida vairāki gandrīz necaurbraucami džungļi, ko veido sagāzušies koki pāri visai upei un milzīgs daudzums plastmasas pudeļu. Skats briesmīgs. Šādas bīstamas vietas visā mūsu maršrutā ir vairāk kā 6 un jāsaka, ka neliels zāģītis būtu lieti noderējis.

Kopīgiem spēkiem atbrīvojam upes ceļu, ik pa laikam uzmanīgi klausoties, vai neatskanēs nodevīgā skaņa "čuššš", kas vēstītu par mūsu ceļojuma beigām... Par laimi, laivu izdodas saglabāt neskartu. Dodamies tālāk, bet katrs jauns līkums nes kņudošu satraukumu...

Par laimi, visi Ogres mošķi bija sapulcējušies upes sākumā, it kā pārbaudot mūsu izturību. Tālāk jau laivošanu baudījām pilnu krūti - visapkārt putnu nemitīgās čalas un tajā pat laikā - pilnīgs, relaksējošs miers.

Šis jau ir otrs tilts. Mūsu mazā upes ceļojuma noslēgums. Kopējais upes garums šajā posmā ir 3,5 km, ko pieveicām apmēram pusotrā stundā. 

Kā jau ierasts, tiešākai klātbūtnes sajūtai ir tapis arī neliels video. (Vēlams skatīties Youtube lapā).

Atstājuši laivu upesmalā, atpakaļceļu līdz mašīnai veicām kājām, vien nieka 3 km. Pa ceļam ielūkojāmies Cirstu muižā. Pirmo reizi rakstos tā minēta jau 1544.gadā. Pirmskara gados te bijusi skola, bet šobrīd muiža ir privātīpašums, kas pēc vienošanās atvērts arī interesentu apskatei.

Jāsaka kā ir - viena varen izdevusies, iedvesmojoša svētdiena!
Šoreiz bērni palika mājās, jo pavasara laivošana tomēr ir nedaudz ekstrēma. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka šovasar noteikti ceļosim pa upi visa ģimene kopā. Mums jau ir lieliska pagājušās vasaras pieredze 1 dienas laivošanā pa Gauju (no Līgatnes pārceltuves lidz Siguldai), kad izmantojām firmas organizētu pakalpojumu ar laivas nomu un transporta loģistiku. Tas bērniem vēl joprojām šķiet aizraujošākais vasaras piedzīvojums. 

Tveriet pavasari pilnu krūti!

Vivita

Svētdienas kadrs 15.04.2012.

Juhū!!! Laivošanas sezona atklāta! Ogres upes mazie un lielie briesmonīši ļoti centās, tomēr neaprija mūs:)  

P.S. Reportāža sekos!

Pievilinu pavasari!

Viss. Nu arī man ziema ir apnikusi, pilnīgi un galīgi! Šorīt paskatījos pa logu un tā svaigā sniega sega neiepriecināja. Nudien nemaz.

Lai kaut kā kompensētu to brūn-pelēki-miglaino noskaņu, kas ārā, beidzot sasparojos iedarbināt savus (gaiš)zaļos īkšķīšus. Atlasīju sīpolus, kas jau paši bija pasteigušies, sasēju rukolu, dilles, baziliku.

 

Pēc pāris dienām varēs uzkost diedzētu lucernu un linsēklas

 Arī kaķiem jau pāris dienas dīgst savs pavasara prieks

 Topošās samteņu plantācijas

                                  

Beidzot kaut kas jau ziedošs

Pēcpusdienā ar Linardu un mūsu vilku Ringo, mēģinājām samazināt sniega daudzumu. Jautrība liela. Fonā - jau pilnībā nokusis hokeja laukums.

Mošķis kaut kāds:)

 Līdzināties, mierā!

Vakarā - skaista dabas dāvana

Gaidām īstu pavasari!

Vivita

Brenča pavasara vēstneši

Pavasaris nu ir klāt, pavisam oficiāli. Piebalgas pusē šodien par to liecina stiprie vēji, spožā saule un gandrīz neizbraucamais, bedrainais ceļš līdz skolai. Vēl vakar dēls jautāja, vai pavasaris ir sācies un, kā to var pateikt, ja uz pļavām sniegs vēl arvien līdz ceļgaliem. Manuprāt, lieliska atbilde sanākusi Rūdolfam Blaumanim.

Jods, kas tagad tās par galvām

Visiem mūsu jauniem ļaudīm! 
Tiem pat grūti nākas noģist, 
Vai jau atkal pavasaris:

Dzīvsudrabu, kalendārus, 
Puķes un vēl citas lietas, 
Dzērves, gulbjus viņi vaicā, 
Vai jau atkal pavasaris.

Tā man taujāt nevajag(a); 
Man ir divi pāri cimdu, 
Un, kad abiem delnas cauras, 
Tad jau atkal pavasaris.
  

Šo dzejoli atminos no skolas laikiem, kad piedalījos Blaumaņa dzejas daiļrunāšanas konkursā, un katru pavasari tas atkal skan manās domās tieši tā, kā skolotāja reiz mācīja. Ar uzsvariem pareizajās vietās un izteiksmi. Jaukas un nezūdošas atmiņas.

Lai netrūkst iedvesmas jauniem darbiem!
Vivita