Vakar vakarā daba parūpējās par skaistu atvadu dāvanu - virs kalna bija neticami skaists un spilgts saulriets.
Bet vēlu naktī nejauši ievērojām ne tik bieži sastopamu parādību dabā - ziemeļblāzmu. Bija vērts braukt 1000 km, lai beidzot savām acīm to redzētu. Gaismas stari un joslas mainījās ik pa minūtēm, tādēļ nebija viegli to notvert fotoaparātā.
Jau 5 dienas darbojamies pa savu sporta un atpūtas nometni Somijā, slēpošanas kūrortā Iso-Syöte. Jāsaka atklāti, piektajā dienā šis pasākums nudien vairs nešķiet tik viegls, jo snovojam un slēpojam no rīta un pēcpusdienā. Šodien jau jūtams pamatīgs nogurums ceļgalos, tie sāk prasīt pēc TV reklamētajām magnētiskajām saitēm:).
Loreta bērnu kalna virsotnē
Bērni pirmās rīta stundas pavada uz bērnu kalna (kas ir tik garš kā, piemēram, Lido kalns - 400m), pilnveidojot savas slēpošanas un snovošanas prasmes. Tās aug nevis pa stundām, bet burtiski pa minūtēm. Mazie, speciālie bērnu tramplīniņi ir lielā cieņā mūsu brašuļiem, kuri pa tiem vien dzīvojas.
Mārtiņa lidojums
Linarda priekšnesums
Loreta nu snovo kā profiņš. Patiess talants!
Uz mazā kalna bērnu ir daudz, bet disciplīna tiek ļoti ievērota, jo drošība – pirmajā vietā. Godīgi jāatzīstas, ka mūsu 2 brašuļi pirmajā dienā izpelnījās kalna uzrauga aizrādījumus un noraidījumu uz 20 minūtēm. Par to, ka pie pacēlāja spraucās bez rindas un no kalna brauca pārāk ātri – t.i., pārāk reti taisīja pagriezienus (kā lietuvieši). Ļoti pamatoti iebildumi un mums, kā vecākiem, tikai prieks, ka uz kalna notiekošo kāds patiešām arī uzmana. Ir taču vispārzināms, ka vecāku teikto bērni bieži laiž gar ausīm, bet šeit – pamēģini tik neklausīt kalna uzraugam! Turpmākajās dienās pie šī temata mums vairs nebija jāatgriežas. Ļoti audzinoši. Kaut Latvijas kalnos būtu tikpat stingra kārtība attiecībā uz mūsu kaimiņiem ... Un vēl, ķiveres ir galvā pilnīgi visiem, lieliem, maziem, veciem, jauniem. Arī mums visiem, protams.
Patīkami vērot, ar kādu milzu pacietību gan instruktori, gan vecāki darbojas ar mazajiem knēveļiem, kuri knapi turas kājās. Ir tā vērts, saku no pieredzes. Jau pēc pāris gadiem varēs kopā laist no lielā kalna.
Mazās dāmītes tiek mīļi apčubinātas
Foršs instruktors.
Ceturtajā dienā uzvedām bērnus lielās (zilās, vieglās) trases
virsotnē. Cik neviltots bija viņu prieks. Neuztraucieties,
šī trase ir tikai pavisam nedaudz stāvāka kā bērnu kalniņš,
toties daudzreiz garāka – 1400 m nobrauciens, te ir, kur izvērsties.
Visi ar šo uzdevumu tika galā perfekti, un mums kā vecākiem ir
patiess prieks un lepnums, ka varam kopā ar savām atvasēm baudīt
šo lielisko piedzīvojumu.
Bet tie, kam ar kalniem par maz, steidz izbaudīt distanču trases jaukumus. Tās ir perfektā stāvoklī un tik daudzveidīgas, ka pietiek visām gaumēm. Eh, kad Latvijā būs tāds serviss...
Pirms došanās ceļā tiek izpētīts maršruts. Variantu daudz.
Skats uz pretējo kalnu, Pikku -Syöte. Man izskatās pēc AB.
Lai Jums skaistas un prieka pilnas brīvdienas! Vivita
Sveiki visiem Latvijas pavasara baudītājiem no ziemas galvaspilsētas Somijas. Jau 3 dienas pilnu krūti baudām kalnus. Vakar nokļuvu Ledus laikmetā, kur sals nesagatavotus pārsteidzis dinozaurus un citus mošķus. Staigāju pa šo pārsteidzošo dabas parku un nespēju vien valdīt savu sajūsmu, viena pati skaļi klaigājot "WOW" , "OOO", "CIK skaisti!" utml. banalitātes:). Brīžiem saule pazuda aiz mākoņiem un skats bija pavisam sirreāls. Tālāk lai runā foto.
Skats no kalna uz ieleju un mani:)
Te var redzēt, uz ko es tik pārsteiga skatos...
Es gribēju nobildēties pie tām eglēm fonā, bet iegrimu dziļi, jo dziļi, zemi nemaz vēl neaizsniedzu un tālāk nebridu, jo baidījos pārvērsties par tādu pat ledus kukažu:). Izrādās, ka oficiālā slēpošanas sezona šeit ir līdz pat aprīļa beigām, bet sniegs nokūst tikai maijā.
Kalna virsotnē ekskluzīva viesnīca un grila mājiņa
Mani saskatītie dinozauri un vidū - vai nav dīvaina sejas izteiksme?
Tepat arī distanču slēpošanas trase. Tās šeit ir milzīgā daudzumā un vijas apkārt visam kalnam un pilsētiņai līkloču veidā 120 kilometru garumā, no kuriem 21 km izgaismots līdz vēlai naktij un cilvēki ļoti labprāt tās izmanto. Ne velti somi ir vieni no labākajiem distanču slēpotājiem pasaulē.
Šī, kā izrādījās, ir ledus viesnīca kalna virsotnē. Viendien gājām garām un lielajā vējā bija atpūstas vaļā durvis, pa kurām rēgojās guļammaisos ievīstīti ļautiņi. Katram savas izklaides:)
Vai šie lieliskie skati iejūsmoja arī jūsu sirdis? Ceru, ka jā.
Es - par 4 skaistiem gadalaikiem un dažādību dabā!
Atkusnis
un tā radītais slapjdraņķis ar nebeidzamiem dubļiem laukos ir
diezgan ierastas, tomēr man grūti paciešamas norises, tādēļ
Piebalgaspuses ļaudis kopā ar uzticamiem draugiem ir devušies ceļā
uz Somijas ziemeļiem, mēģinot vēl noķert pēdējos ziemas
priekus šajā sezonā. Jā, jā, zinu, ka daudzi mūs uzskata par
trakiem un neprātīgiem, jo braucam nevis dienvidu, bet ziemeļu
virzienā, ka jātiecas taču uz sauli un zaļumiem. BET. Mums ziema
patiešām patīk un Īsti kalni ir patīkama pārmaiņa pēc
Latvijas pauguriem. Mūsu lieliskajā komandā ir 4 pieaugušie
(Vivita, Mārcis, Juris, Ilze) un 4 bērni vecumā no 4-9 gadiem
(Loreta, Linards, Zane, Mārtiņš). Visi lieliski slēpotāji un
snovotāji.
Startējam
no Rīgas agrā, agrā svētdienas rītā (pareizāk gan būtu teikt,
naktī), plkst.2.35 Bērni nav 2x jāskubina uz mošanos, jo ceļojuma
satraukums ir pārņemis visus. Visi braucam vienā busiņā un tas
šo braucienu padara aizraujošāku un arī vieglāku. Priecīga,
iedvesmojoša bērnu čalošana nerimstas pirmo pusstundu, pēc tam
pa vienai balstiņas pieklust, miegs dara savu. Tallinas ostā
piestājam tieši 6.30. Laiks braukt prāmja vēderā, 2 stundas
atpūsties un pabrokastot. Lieki pieminēt, ka vislielāko sajūsmu
izrādīja mūsu mazie, brašie ceļotāji.
Citu kuģu vērošana, ekskursija pa prāmi, ledus gabalu skaitīšana un trakošana rotaļu istabā, laiks paiet nemanāmi ātri.
Un, kāda ironija, Ilze no mūsu
kompānijas uz prāmja satiek savu darba kolēģi, pamanām arī vienu no
ekspremjeriem ar bērniem un mazbērniem, kas, tāpat kā mēs, dodas
iekarot Somijas kalnus. Fū, neesam vienīgie trakie, ziemas apsēstie:)
Izklaides
uz prāmja nu ir galā, jāsāk ilgais un nogurdinošais ceļš uz
mūsu noskatīto ziemas kūrorta vietu Iso-Syote. Pirms pāris gadiem
šeit jau pabija mūsu ceļabiedri un atzina šo vietu par labu un
bērniem draudzīgu. Priekšā 750 km, kurus esam nolēmuši pieveikt
apmēram 9 stundās. Pirmā pieturvieta jau pēc 100 km, pilsētā
Lahti. Šeit ir mājvieta 3 lielajiem tramplīniem. Skats jau no tālienes diezgan iespaidīgs, bet klātienē - visu cieņu.
Vienmēr, kad
esmu vērojusi pa TV šos puišus, kas lec ar slēpēm no tramplīna,
šausminājos, ka tie nu gan reiz ir trakie. Nu bija tā laime redzēt
to procesu dzīvē, jo tieši svētdien tur trenējās Krievijas
junioru komanda. Satikām viņu treneri, kurš pārcēlies uz dzīvi
Lahti. Turpinājumā neliels video.
Nu ir skaidrs, kādēļ tik milzīgi cilvēku pūļi vienmēr skatās šīs
sacensības klātienē. Lidojoši cilvēki ar slēpēm – tas tiešām
ir apbrīnas vērts skats.
Esam
uzlādējušies ar pozitīvām emocijām, laiks doties tālāk, jo
ļoti garš ceļš vēl priekšā. Apskates objekti vairs nav
iekļauti mūsu maršrutā, vien dažas atpūtas pauzes. Braucam un
braucam... sajūsmināmies par apledojušajām klintīm, par
miniatūrajām somu mājiņām un vēl mazākiem šķūnīšiem.
Viss
ir kompakts, neliels, nekādas izrādīšanās ar milzīgām, greznām
villām, lai gan, domājams, ne viens vien to varētu atļauties. Šis skats gan ir izņēmums, jo pārsvarā visas mājiņas ir Skalbes "Saulrietu" krāsā vai arī koši dzeltenas.
Tuvojas
vakars, bērni paspējuši gan sakašķēties, gan salabt,
izsmieties, izdziedāties, izspēlēties, pagulēt un arī sagurt no
ilgās sēdēšanas.
Linards un Mārtiņš
Jau apmēram 3 stundas mierinām viņus, ka
tūlīt, tūlīt būsim klāt. Pēdējie kilometri dilst gliemeža
ātrumā (lēnumā). Ķeramies pie glābšanas riņķa - multenēm datorā. Juhū, tas palīdz!!!
Kad
atlikuši vien nieka 30 km līdz finišam, izdzirdam dīvainu troksni
busiņa aizmugurē, diemžēl, plīsusi riepa... bet, par laimi, Jurim izdodas
savaldīt autiņu un mēs vienkārši nobraucam sānceliņā. Mūsu
puiši gatavi mainīt riepu, bet, kā izrādās, īstās
atslēgas ceļojuma gatavošanās drudzī ir palikušas mājās. Apbruņojušies ar galvas lukturiem, vīri dodas stopot un atsaucīgs
ir jau pirmais braucošai soms. Mums patiesi paveicies, jo viņš ir
netālu esošā autoservisa mehāniķis un dzīvo 1km no mūsu
apstāšanās vietas.
Viens mirklis, un viņš jau atved vajadzīgos
instrumentus, milzīgu domkratu un riepa nomainīta. Sarunājam, ka
vistuvākajā laikā mūsu puiši ieradīsies viņa servisā salabot
riepu un, drošības pēc, apskatīt arī pārējās. Pateicībā par
izpalīdzēšanu, meistaram tiek gardais Tērvetes alus.
Noguruši,
bet laimīgi, beidzot ap 21.30 ierodamies savā kalna mājiņā,
pieēdamies makaronus ar sieru, iekārtojamies un dodamies pie miera.
Bija Gara gara diena...
Pirmdiena
ataust saulaina, brīnum skaista un lielais vakardienas nogurums kā
ar roku noņemts. Bērni iedvesmas pilni joņo pa mājiņu, paēdam
brokastis un ātri, ātri dodamies uz kalnu. Lieliskās Skolēnu Brīvdienas Somijā ir sākušās!
