Pati Dabas māte parūpējusies, lai trešdienas vakars būtu Īpašs notikums gan sirdij, gan dvēselei. Pēc aktīvās dienas Incēnos, pārceļamies uz kalniņā esošajiem Saulrietiem. Priekškars atveras un Alauksts mirdz kā gluds, spožs spogulis.
Kārļa Skalbes liriskā dzeja tiek ietērpta Jāņa Lūsēna smalki veidotajā mūzikā. Zigfrīda Muktupāvela sulīgais tembrs un vijoles spēle, kā arī brīnišķīgais Liepājas zvanu ansamblis "Campanella" šo vakaru padara fantastiski skaistu, pat maģisku.
Šajā brīdī es saprotu, ka vietai, kur norit koncerts, ir tik būtiska nozīme. Uz šī balkona Kārlis Skalbe ir stāvējis un lūkojies Alaukstā, te viņš ir iedvesmojies un nu viss burtiski atdzīvojas... Tik daudz cilvēku vienlaikus (ap 700) Saulrietos vēl nav bijis!
Mājupejot (dzīvojam 1km no Saulrietiem), mūs pavada brīnišķīgi dabas skati. Elektrības vadi kā nošu līnijas izstiepušās viscaur gar pamali.
Pat kolhoza laika atstātais mantojums saulrieta gaismā šķiet austrumnieciski skaists.
Šis pasākums bija no tiem, kurš šķita būs arī mūsējais. Bet tā sanāca, ka tomēr Saulrietos nenonācām. Šovasar. Bet ļoti, ļoti ceru, ka kaut kas līdzīgs būs arī nākamgad! Bildes ar ezeru fantastiskas! Paldies, ka sīkāk pastāstīji par šo vakaru, sajūta ka pati mazliet būtu bijusi klāt:))
AtbildētDzēst